man dazhreiz ir taa, kad es atceros kaut ko labu no pagaatnes, no neseniem dziives gadiem, aizpagaajushaa pavasara vai vasaras, un man shkjiet, ka es tikai uz mirkli izkaapu no taas laimiigaas zemes, kur all the problems all the fears and the world seems to disappear! peekshnjas patiikamas atminjas man liek domaat, ka kaut kur ir muuzhiiga laimiiba, vai nu kaa vieta vai apzinjas slaanis, kas man muuzhiigi pieder, kameer es apmaldos. bet taa kaa man pieder laimiigums, es vinju vienmeer ik pa laikam atkal sastopu un redzu, un paliek tik viegli un magjiski kaa dazhas sveetiigas lietas dizivee, piemeeram svaigs pavasara veejinjsh, that has no fucks to give :)