vispretiigaak ir ljaut kaut kam nomirt, tas ir tik pat pretiigi, es iedomajos, kaa kaut ko nogalinaat. es iedomaajos, ka kad cilveeks zaudee jebko, kas ir bijusi miilja dalja no vinja pasha buutnes, vinjam ir divas izveeles. pirmaa likumsakariigaa izveele shkjiet iegrimt skaudraa zheelumaa pret sevi un to savas buutnes dalju, kas ir zaudeeta. tas es iedomaajos ir kaa sevi apzinaati un uzstaajiigi indeet, un tas shkjiet tik pareizi, jo saakumaa, uzreiz tas ir labaakais par jebko citu. viss cits ir cietsirdiigs un necilveeciigs. sevi indeet. jaa, taadas atminjas un domas un emocijas un visaadas saapes ir inde. un taada inde ir vieniigais, kas notur atminju un taadu spokainu klaatbuutni dziivu.
un man shkjiet cilveeks kljuust akmensciets tad, kad vinjsh nezina kaa pareizi ljaut kaut kam nomirt. es piemeeram nezinu, es maaku vai nu sevi uzstaajiigi indeet ar emocijaam, vai arii buut aukstasiniigi vienaldziiga pret jebko dveeseli graujoshu. es iedomaajos, ka mana miilestiiba pret to pazaudeeto leenaam bet strauji sliid no manis projaam pagaatnes tumsaa kaa skumjsh, nobijies kakjeens, kameer es bezpaliidziigi mirkshkjinu un miedzu acis, un varbuut leenaam aizgriezhos un aizmirstu. es nogalinu kakjeenu. es esmu aukstasiniigs kakjeenu slepkava, jo es tam nevaru paliidzeet, es esmu bezpaliidziigs un vienaldziigs kakjeenu slepkava. es slepkavoju kakjeenus, jo es juutos bezpaliidziiga kameer kakjeeni mani indee. kaa lai es ruupeejos par tik bezpaliidziigiem kakjeeniem? ir tik gruuti buut cilveekam. akdievs cik ljoti es gribu atgriezties, iekaapt tieshi viduu pagaatnei un maniakaali izdzeert tukshus visus pagaatnes mirkljus. un es gribu lai manai pagaatnei buutu naakotne. es gribu lai visi kakjeeni paliek muuzham dziivi paradiizee ar zvaigzneem un pukjeem, kur es par vinjiem vareetu labi ruupeeties.