kad ljoti skaists un iipashs cilveeks aiziet projaam, tad ir taada sajuuta, ka svariigs un pat vitaals dabas elements izpleen, piemeeram, taa ka vairs nekad nebuutu neviena putna, nekur vairs nevarees dzirdeet chirpinaashanu un redzeet mazas melnas zibiigas achteles, NEKAD.

taa sajuuta, kad ir jau vakars, bet tu veel gribeeji paspeet izdariit, bet ir tik maz laika palicis, un tu zini, ka ir jau nokaveets, un tajos paaris briizhos pirms beigaam sirds leenaam sagruzd un tu tikai to juuti bez paliidziibas.