es dazhreiz seezhu un klausos cilveeku balsiis, un paskatos uz vinju sejaam, un man sanaak shausmiigas beedas, ka es vinjus kaadu dienu vairs nekad neredzeeshu. tas ir tik neizturami, ka vinju sejas ir man aciis un vinju glaasmainaas draudziigaas balsis ir man ausiis, un vinji ir smarzhiigi un silti, un tas viss pieder man, kameer tas briivi, kameer vinji briivi pluust iekshaa manaa galvaa un sirdii.
bet tad kaadu dienu paliek meems klusums, un nav vinju siltaas un draudziigaas klaatbuutnes, un es tad arii paarveertiishos par akmens kluci, jo vinji ar mani vairs nemijiedarbojas.

kaa es varu dziivot ar taadu domu un sajuutu, ka tie cilveeki leenaam, vinju klaatbuutne iztek kaa smilshu pulkstenja graudi. stulbums.

mees vakar ar kaarliju un luuisu salikaam uz griidas matrachus, bijaam uzmulleejushi viinu, eedaam shokolaades bumbinjas un tumsaa skatiijaamies hariju poteru un uguns bikjeri un kjikjinaajaam kaa beerni par visaadiem filmas jokiem.