katru reizi, kad es esmu bediiga par to cik ljenganas un apkaunojoshas ir manas naakotnes perspektiivas, es ruugti pie sevis domaaju par to kaa viss, ka braukshu atpakalj uz Latviju un buushu parasta un nelaimiiga, bet vismaz prom no aciim un ruugti vientulji tieshi taa kaa Niiche varbuut, un varbuut pat paarvaakshos uz laukiem un vispaar leenaam pazudiishu, jo mani neviens te un nekur negrib un es taapat neesmu laimiiga un izniekoju savu potenciaalu. man mazliet arii gribas braukt atpakalj uz Latviju, bet es negribu, lai galvenais iemesls maniem dziives leemumiem ir kaut kaads wretchedness and le miserable. es gribu doties un dariit un izlemt par labu ar entuziasmu.

tagad tikai taada leena padoshanaas liktenim. es esmu sevi gandriiz paarliecinaajusi, ka mans liktenis ir buut nozheelojamai un vienai Latvijas laukos. great.