kaa man gribeetos kaada cita cilveeka dziivi. mana dziive shkjiet kaa salijusi izdegushu pagalju chupa. es esmu sevi izsmeelusi un viss ir beidzies, esmu aarpusee, izkaapusi no jebkura tramvaja un nekur vairs nav kur iet vai buut, nekas nav palicis ko dariit, nekaadu iespeeju, ceriibu, veelmju. viss ko es daru ir niciigi tiesaaju cilveekus, kas dara muljkjiigas bet meereni jautras cilveeku lietas.

veel esmu pamaniijusi, ka kad es runaaju, neviens nemaz iisti neklausaas. vieniigais, kas mani aizrauj shomeenes ir jokoties ar Luuisu. Visi vinja joki ir taadi pashi kaa maneejie, un kad mees jokojamies tas ir it kaa es jokotos pati ar sevi. viss pareejais ir stulbi, un es vairs negribu dziivot, jo es nemaaku un man nepatiik.

man biezhi peedeejaa laikaa ir taada sajuuta, ka es gulju. jaa, tieshi taa kaa filmu personaazhi. ka es vairs neatpaziistu sevi dziivee, un es vairs nedaru lietas, ko man patika dariit, kas mani raksturoja. un es spiitiigi nedaru taadas lietas, kas mani raksturo. jo kameer es esmu aizmigusi, es ar naidu atceros kaada es biju, un es labaak vairs neesmu nekas, labaak neatceros un pagriezhos uz otriem saaniem savaa neeertajaa gultaa. es vienmeer esmu bijusi ar savu pasaules skatiijumu un neizportamajaam emocijaam ljoti aizgraabta un sajuusminaata, man viss shkjita magjisks. bet es vienmeer esmu bijusi ljoti nelaimiiga, un tagad, kad es esmu aizmigusi un negribu pamosties un redzeet un buut taada kaada es biju, tagad es esmu kljuvusi prasta un ljauna un dumja.

varbuut es dziivoju ar iluuziju, ka citiem cilveekiem par mani ir kaada dominja viena vai divas reizi nedeeljaa vai taa, bet ja ir, tad es sevi shaustu, jo es vairs neatbildu uz veestuleem, un es neuzturu kontaktus. es vairs neeju ilgi staigaat pa parkiem zem augstiem kokiem. es vairs nelasu filozofiju, un es vairs neklausos muuziku sirdij un galvai. es vairs neskatos filmas un es neskatos zinaatniskus video. es vairs ilgi neseezhu istabaa pie sveceem skatoties kas notiek aaraa uz ielas, dedzinot viirakus. es vairs nerakstu dienasgraamatu un es vairs nekaartoju savas mantas. es nepaardomaaju atminjas. es esmu minimaali un prasti un man uz sevi par to ir tik karstas un ruugtas dusmas. es gribu atkal buut, bet man nav vietas kur, un kaada jeega. akdievs, kaa taa dziive ir ieraavusies dzilji mezhaa prom no jebkaadaam vaduguniim.

palikushi ir neeksisteejoshi pagaatnes rokturiishi, kuriem gribas piekjerties un ieiet atminjaas kaa siltaa koka maajinjaa ar pavardu un teeju. bet nekas no taa nav. kaa var vairs nebuut visaadas lietas, kas man patika, un kas man sagaadaaja mieru. cik neeerts ir laika riteejums, un tas kaa es virzos telpaa, it kaa pat akli, nezinot, kaapeec es daru lietas, un kas notiks naakamais. cik shaushaliigi neeerti kad tagadne ar naakotni sakabinaas un pagaatne aizraujas dziljaa tumshaa dzelmee, tik neeertaa un aatraa naavee, kameer tevi rauj uz priekshu, bet vai tu pats vai vienaldziigs kosmoss?

dazhreiz, kad es runaaju ar cilveekiem, es esmu tik pilna ruugtuma un taadaam dulnaam vilshanaas saapeem, un es negribu vairs nevienam cilveekam dot iespeejas. ko gan vinji man pateiks vai paraadiis.