06 October 2013 @ 10:13 pm
 
vinjsh ir ljoti skaists un maigs. vinjsh ir kaa pukje, kaa viirietis pukje.
vinja acis ir siltas, un varbuut uzmaniigas, bet tik pilnas ar miilestiibu,
varbuut es to izdomaaju pati no sevis. vinjsh ir skaists, un jutiigs. vinjsh
ir laipns un mieriigs. es nezinu ko vinjsh sleepj. man vinjsh patiik mazliet
un diezgan intensiivi kaa viirietis. bet visvairaak es pret vinju izjuutu
liegu un paarnjemoshu miiljumu. es gribu vinju pasargaat, un dot vinjam
miilestiibu, kas nekad nevienam nepietiek.
bet es nezinu. es vinjam esmu varbuut iipatneeja ne iipashi svariiga
sveshiniece. un varbuut es vinjam lieku justies neeerti.
man cilveeki patiik divos liimenjos. bet viirieshi man shkjiet
vismiileejamaakie, jo sievietes ir viss. sievietes ir kosmiskas un
visaptveroshas un stipras. bet viirieshi ir mazi un vinjiem vajag daudz
vairaak miilestiibas nekaa sievieteem. sievietes ir veidotas no miilestiibas
un vinjas grib atbriivoties no taa laastainaa piesaatinaajuma. bet viirieshi
ir no akmens un dzelzs un lavas, un dzhreiz vinji ir kaa spoki, bet vinji
vienmeer ir kaut kas viens un koncentreets, ko vajag apskaut un ietvert.

es nekad nedomaaju, ka es esmu maza un nabadziite, kurai vajag stipru
plaukstu, un miilestiibu. es vienmeer domaaju, ka es gribu viirieti, ko es
vareetu pasargaat un apbriinot un atdot visaadas savas maaceeshanas.
neviens man un nevienam es nekad neesmu svariiga. man
ir meereni vienalga par visiem vinjiem, jo nevienam no vinjiem neko no manis
nevajag. ja es sastaptu viirieti, kuru es apbriinoju un kursh ir


muuzhiigi, taa ir tikai dziive. es sevi apzinos aizvien vairaak, un es
juutos paaraak stipra, lai jebkad buutu kopaa ar cilveekiem, taapeec man ir
tik skumji. vai tad kosmosa radiibaam nav skumji, ja taas ir vienas
vientuljas lielos plashumos ar atpaziistamaam bet sveshaam radiibaam un
paraadiibaam.
man ir ljoti zheel, ka es visu izteereeju, nesaaku un domaaju par to simts
reizes, kameer izveeles izzuud, un taas kas rodas no jauna ir sveshas un
nepatiikami futuuristiskas.
kur es biju mazs punktinjsh, kur es paliku, es sevi tik maz atpaziistu
shajaas dienaas, tik retas reizes es sevi apzinos. es esmu automaats, vai
iedmojaaums, vai iluuzija, un es deomonstratiivi taa sevii ieguljos un kaa
paavs bakstos apkaart un atraados. bet kur es esmu un kas es esmu
iisteniibaa? nevienam neruup, neviens neskataas, visi skataas ar asaam un
skaudiigaam un vienaldziigi saaljaam aciim. bet neviens neredz manu saarto
un viegli ievainojamo mazo sirdi, kas knapi buknjiijas starp paaris gareniem
kauliem. tas ir viss kas man ir. un kaapeec jebkad man no taa, kaapeec
visiem no taa ir jaaiztaisa baigais 'cilveeks' 'personiiba' 'kosmiska
buutne'
es tas neesmu, es tikai gribu mazliet paguleet uz suunas un streebt veesu
aprikozhu kjiiseli sveces gaismaa, smarzhot malkas pagaliites. es neesmu es,
es ljoti negribu, un man ir bail katru reizi domaat, ka ir 'es', un ka mans
'es' man ir tik sveshs.
man peedeejaa laikaa atkaartojas vienadi sapnji, tas ir baisi. viss ir
izbeidzies pa aatru.