ja vien es dziivee nejustos kaa vienmuljiiga un bezmeerkjiiga pabira, ja es speetu taadu sad, disillusioned peasant skatpunktu transcendeet vai aizmirst, tad es buutu ljoti prieciigs pilsonis. man patiik vienmuljiiba un bezmeerkjiigums, bet es negribu piedziivot visas stuulbaas apzinjas struktuuras, kas mani nostaada dazhaados centros un apskata, apknaiba un apanalizee no visiem saaniem.

man ir skumji, un es gribu lai man beidzot dveeselei buutu miers. es gribu pamosties no riita un zinaat, ka viss ir labi un mieriigi, un ka neviens un es pati uz sevi nedusmoshos. es tik ilgi esmu dziivojusi truukumaa un kur viss ir ciets, haotisks un suurstoshs. es negribu uz sevi dusmoties, un es negribu lai man visu laiku ir bail un vientuliigi. kaapeec es nevaru buut mazlietinj laimiiga, un kas man ir jaadara.

man peedeejaa laikaa visas lietas izskataas absoluuti vienaadas. cilveeki kaut ko runaa un dara lietas, bet visas taas lietas, ko vinji saka, ir taisiitas no vienaadiem melniem un peleekiem burtinjiem un bez dimensijaam. un viss, ko vinji dara, ir peedeejas lietas pirms garlaiciibas un tukshuma. viss, ko es saku un daru. man ir aizdomas, ka kaut kas slikts notika maijaa, es varbuut aizmigu un saaku murgot, un es nevaru pamosties, vai otraadaak, es nevaru nekadi izdomaat vai aptvert.