esmu izsecinaajusi, ka pashlaik piedziivoju kaut kaadu afektu kaads rodas, kad introvertus cilveekus iemet puulii. man shkjiet, ka man vispaar vairs nav laika apkopot domas. visi iespaidi man kraajas un gaazhas virsuu un es kljuustu tik izsmelta un izkaisiita. man nekad muuzhaa nav bijis tik daudz cilveeku apkaart, tik daudz uzspiestas komunikaacijas, tik daudz uzmaniibas. man nav iespeeju izdomaat, ko es par sho visu domaaju, taapeec es juutu kaa paarveershos nesakariigaa haosaa. es shovakar atradu stuuriiti uz plasha balkona. mums blakus eekaa buuveejas, un tur ir plashs penthouse, kur neviena nav tikai matrachi un buuvmateriaali. tur ir milziigi logi ar stikla durviim uz balkona. balkons paarskata visu jewellery quarter, un visu pilseetu, tur pa labi stuurii rieteeja saule. preteejaa parkaa staaveeja un zvaniija bazniica un dreifeeja kaijas. es seedeeju uz balkona, dzeeru zaljo teeju un lasiiju 'the intimate history of humanity' vai kaut ko taadu. to man iedeva amans. un es atcereejos cik mieriigi un pashpietiekami es jutos esot viena savaas birmingham bedrooms. lai arii sliigu dziljaa melanholijaa, es biju ljoti tuvu iisteniibai. bet shovakar seezhot siltajaa vakara gaisaa vienai uz balkona tur, es jutos kaa izbaidiits zvirbulis, kuram galvaa kaut kaadas televizora shviikas, un sirds sitas ne deelj kaa. man palika slikti un es iedzeeru baldrijaanju pilienus.

es gribu, lai visi cilveeki mani liek mieraa, un lai es varu buut viena tik ilgi liidz man sirds sitas mieriigi un domas nepsiho kaa buura zveeri.