no latvijas panjeemu lidzi burcinju ar bishu maizi. tikko man vinja netiishaam izbira uz gultas, un starp bishu maizes gabalinjiem atradu resnu metaala skruuvi.
shoriit biju nodot asinis pa otram laagam, bet man atkal neko neatrada, man nav asinju.
mees driiz ar keitiju paarvaaksimies, un mums maajaas ir iestaajies slikts atmosfeeras eeteris. visas telpas leenaam saak beigt man piedereet.

manii nav palicis ne kripatinjas entuziasma ne par ko dziivee. es nevaru iedomaaties kas man jebkad speetu atgriezt entuziasmu.

lai cik ilgi es buutu dziivojusi un maaciijusies, es veelaizvien neesmu apguvusi to maakslu saglabaat suvereenumu un pashcienju situaacijaas, kad kaarteejaa apseestiiba un piekjershanaas mani samulsina un rauj uz visaam puseem.

tas ir taapeec, ka es nesaprotu, kaa dabaa starp shaadaam paraadiibaam var buut jebkaads balanss. man nepiekjershanaas asocieejas ar aukstu sirdi un cinisku praatu un muuzhiigu nelaimiibu tumsaa. bet piekjershanaas ar pashapzinjas degradeeshanos un galeeju ikdienas ritmu haosu un konflikteejoshaam dveeseles dinamikaam.

es gribu buut taada sieviete kaa mammas vecmaaminja, kas nekad ne par ko nesuudzeejaas un aizliedza to dariit arii citiem. es gribu buut kaa mamma, kas lai kaadas nelaimes un stresi notiktu, vienmeer saglabaa nosveertu praatu un atrod konstruktiivu risinaajumu. un es gribu buut kaa vecmaaminja, kas visus vienmeer pabaroja, apchubinaaja, visu piedeva, un nekad sevi nenostaadiija pirmajaa vietaa.

bet es nekad nebuushu taada izdariiga un motherly sieviete, kas speej visu veerst par labu, un kas izstaro dabisku dveeseles gudriibu un mieru.

es esmu kaut kaads raustiiklis, kas ar katru gadu paliek aizvien muljkjiigaaks un sarezhgjiitaaks un apniciigaaks

man peec 16 dienaam buus 26 gadi. es cibu saaku rakstiit, kad man bija 20 un es veelaizvien rakstu par taam pashaam dumjajaam huinjaam, un veelaizvien ar gramatikas kljuudaam.