es paaraak biezhi dziivee esmu kaut ko gaidiijusi un beigaas ruugteni aizgaajusi nesagaidiijusi. ko es gaidu vispaar?
es naacu shonakt maajaas pa ielu, pa tuneli, kas iziet uz mazu skveerinju ar ievaam un kjirshkokiem un apstaadiijumiem. apstaadiijumi, kas pirms vasaras koshi zied. un tur dziedaaja viens mazs putninjsh. un es juutos tik pilnasiniigi viena visaa pasaulee. ne jau taapeec, ka man truuktu kaut kas. bet taapeec ka nesaprot, jo es nesaprotu neko un es nevaru citiem pateikt to ko es nesaprotu. es neko nemaaku un es neko nevaru un manii nekaa nav. es kaut kur eju un kaut ko daru un muuzhiigaa izlikshanaas prieciigam liidz pati un citi tam notic kaa transaa.
cik skaudri ir apzinaaties, ka taa var nodziivot visu dziivi virspuseejos transos ar liidzcilveekiem un palikt neatklaats un nesaprasts un skaudri viens kameer debesiis dzied putninji.