visur shauj cilveekus, gatavo kodolierochus, virpuljo pluudi un deg kuula. taa pasaule leenaam darbojas savaa nodabaa, un visiem ir viedoklis un riiciibas terminjsh. varbuut ja es vareetu izlemt cilveeces vietaa un vienu nakti apteleporteeties pa visu pasauli un visaas pasaules vaardniicaas aizshviikaat ar melnu flomaasteri visus sliktos vaardus (dedzinaat, ierochi u.c.), varbuut tad cilveeki nezinaatu, ka taadas lietas eksistee un taadas var dariit, un visi cilveeki kljuutu par kakjeeniem. bet es taa nevaru izdariit, jo mans plaans ir nepaardomaats un stulbs, un daudzi vaardi ir gan ljauni gan labi, piemeeram, 'degt'

es laikam esmu sapratusi, ka nav divi noshkjirti praata staavoklji. es vienmeer domaaju, ka dalja cilveeku ir aizmigushi un neko nesaprot un nezina, ko vinji dara. un ka otra dalja cilveeku ir pie pilnas apzinjas. bet apzinjas potenciaals (diemzheel/par laimi) ir bezgaliigs un nekad nav pilniigs. tas it kaa ir pashasprotami, bet ar taadu ideju ir gruuti sadziivot, jo kaa es taa varu sev atziities, ka es nekad neesmu pie pilnas apzinjas. bet es neesmu, es to zinu, es juutu ka es neesmu. un fascineejoshi ir tie briizhi, kad tu kaut ko pirmo reizi apzinies, un paskaties uz situaaciju ar jaunu apzinju. un apburoshi ir tas, ka tas notiek nevis kaa apzinaata izveele, bet kaa taads gained momentum, varbuut paaris mirkljus pirms tam ir taada neskaidra amorfa nojausma, bet tad tas vienkaarshi notiek, un tad Ir. apzinja vienmeer turpinaas, bet uz kurieni?