dziivojot cilveeks, kaa ideju virpulis pa pusei murgaini pa pusei utopiski griezhaas ap savu asi, un grib lai visa pasaule griezhas vinjam liidzi taa kaa vinjsh grib, un es nezinu vai no taa var izbeegt, un kopaa visi cilveeki taa griezhoties kaa aptrakushi morfee cilveeci. un nav nekaadu vadliiniju, tikai intuiicijas.

vai juus kaadreiz domaajat pie savaam vakara aviizeem un tesko plastmasas maisinjiem rokaas par to, kas notiek ar juusu klishejiskajiem pusaudzhu sapnjiem? vinji kljuust par hieenaam, un grib izeest juusu smadzenes, katru reizi, kad sauliite sentimentaali saapiigi uzspiid pavasaru novakarees, vai katru reizi, kad juus sastopat 19-gadiigu cilveekbuutni, kas ir bez grasha pie dveeseles, bet ar mieriigu paarlieciibu par jebko kas ir utopisks.

varbuut pietiek ar to, ka es uzrakstu tikai to, ka mana sirds juutas slikti, un fuck atrast piemeerotus vaardus, neviens vaards nezina manas paardabiskaas dveeseles shausmas.
kad smadzenees sarodas paaraak daudz sentimentaalas un destruktiivas aktivitaates, vajag metaforiski izurbt vinjaas mazu cauruminju un iztecinaat saapes aaraa.
es ieshu divu stundu pastaigaa, tad es laikam tomeer nopirkshu viinu. tagadne ir kljuvusi par stipru un koncentreetu, man vajag smadzenes atshakjaidiit.

kad es ilgi staigaaju, es aizeju projaam no skumjaa bezgaisa, kas mani paarnjem, kad man naak raudiens par visu savu dziivi aarpus laika, aarpus cilveekiem, aarpus piepildiijuma, aarpus sapratnes, motivaacijas un sevis. uz pastaigas beigaam, es vairs nevienam nepaarmetu, es vienakarshi eju maajaas.

dazhreiz es eju, un es saprotu, ka es neskatos uz pasauli. un es domaaju, ka ja es tagad nomirtu, tad es uz pasauli buutu skatiijusies tikai pa kaadiem 30-40% un man buut zheel.

visdrausmiigaakais sevis pazemojums ir shkjietami iemileeties. pa iistam iemiileeties ir norm, bet shkjietami, nu taa, ka tev shkjiet, ka tu miili kaut kaadu zeenu, jo vinjam tur ir skaistas zveeriigi flirtiigas acis un izteiksmiigi uzacu loki vai savaads un aizraujoshs dziives staasts, tas ir tikai shkjietami. un tas ir pazemojoshi, jo tad tu nokljuusti sava samociitaa ego, un primordial intuitiivaas dziives degsmes krustuguniis, un juuties kaa Friidas Kalo glezna, groteski un nozheelojami un perversi dailji.

man ljoti patiik smarzhas. ejot no riitiem pa pilseetas centru vai stacijaam tur smarzho peec bulcinjaam un kafijas un svaigiem odekoloniem, bet vakaros pilseeta smarzho peec karija un alus un saldaam sieviehsu smarzhaam. man ljoti patiik buuvdarbu smarzhas, kraasa un shpaktelis un terpentiins un koka smarzha, un lakas. un tikai pavasaros saldi smarzho peec ceptas cuukgaljas shashlika. es esmu vegjetaariete un es neeedu cuukas, bet ceptas galjas smarzha pavasarii ir gandriiz pavedinosha.

man riebjas uniformas, uniformas nozog cilveekiem vinju buutnes un briiviibu, un es nekad negribu atrast darbu, kas man liktu neesaat uniformu un teikt taadas lietas kaa mans boss ar mani ir tik apmierinaats es visticamaak dabuushu paaugstinaajumu un pelniishu riktiigi daudz naudas, man nevajag naudu

es tajaa sava miiljaa koleegja atvadu dzershanaa satiku vienu zeenu Saimonu. es aaraa staaveju ar ginesa glaazi un jeigerbombu un kaut ko smeejos ar cilveekiem, kad es nejaushi saaku runaat ar to mazo polju zeenu ar blondiem matiem, un vinjsh mani ir totaali apbuuris. man shkjiet vinjsh mani ir apbuuris taapeec, ka vinjsh man atgaadina mani ar manu labaako draudzeni, kad mums bija 19 un mees braucaam uz Lisabonu un bijaam young free and lighthearted. nu jaa vinjsh ir tas zeens ar flirtiigajaam aciim, izteiksmiigajiem uzacu lokiem un staastu. es saaku nejaushi ar vinju runaat un nevareeju apstaaties. vinjsh man staastiija, ka vinjsh grib but muuzikjis tads kaa Roberts Plants, vinjam ir gjitaara, kuru vinjsh speelee uz Birmingemas ielaam, ljoti labi speelee. un vinjsh staastiija, ka vinjam nomira teetis kad vinjam bija 3 gadi un mamma kad vinjam bija 11, bet ka vinjsh ticot dievam, jo vinjsh gribot, lai vinji ir debesiis. un vinjsh grib kljuut taads pats slavens muuzikjs kaa Roberts Plants, un es vinjam staastiiju, ka es vienu dienu gaaju uz darbu, un redzeeju Robertu Plantu uz ielas un ka vinjsh uz mani skatiijaas un smaidiija, jo man pie darba ir Dzhuulza Hollanda baars, kur Plants biezhi iegriezhas, jo dziivo netaalu no Birmingemas, bet vinjsh man neticeeja, un tikai nosmeejaas ar taadu seductive smieklinju.
taa ir ar tiem zeeniem, tu aizvadi savu parasto dziives tedium, kad uzrodas kaads zeens, un tu nezini kaa, kaapeec un what the fuck, bet vinjsh visu tavu buutni satricina un neizturami sakoncentree uz sevi un liek tev klausiities Britinijas Spiirsas pirmo albuumu un nerakstiit disertaaciju.

es savu dziivi iedomaajos, kaa, ka es bezmeerkjiigi un psihiski dreifeeju kosmosaa, un rakstu nesakariigus dazhaadus naivus paragraafus, kas arii dreifee un varbuut veelaak atsitas pret asteroiidu nesakariigi