kameer cilveeks var, vinjam ir stipri jaadomaa. ir tik daudzas lietas, kas cilveekus lauzh. un cilveeki ir tik aizmigushi, ka vinji neredz cik daudz vinjiem ir dots speejaa vienkaarshi domaat un apcereet, ja vinjiem ir mazuminjsh ar ko var dziivot. cilveeki juutas garlaikoti un uztraucas par savaam skumjaam un dusmaam, un skumjas un dusmas cilveekus lauzh. bet katrs briidis ir sveets priekshvakars. un tas ir neiedomaajami, kaa cilveeki sevi iesloga idejaas un ideologjijaas, kameer ir tik bezgaliigu dziilju nosleepumi. cilveeki veel liidz galam nesaprot, ko noziimee neizdibinaatus fiziskaas eksistences briinumus ielikt vaardos un izteikt idejaas. kaads speeks, kaada elpas aizsishanaas. pat ne izteikshana vaardos. bet pati domaashana par nekontroleejamu fizisku eksistenci, kaa tas speej aizist elpu.
un taads laiks ir tik trausls, un var tik speeji izbeigties, neredzams paiet. apzinju viss tik sahusmiigi tramda un traucee, un tik reti cilveeks var atljauties savai apzinjai par eksistenci uzplaukt kaa naktsvijolei vasaras saulgriezhu naktii. ir tik gruuti notureet apzinju, un ir taads greeks. apzinja ir speeciiga, un man vienmeer shkjiet, ka ir mazliet greeks tai pilniibaa ljaut valju, jo tas savaa zinjaa tevi atrauj no cilveeciibas un pasaules.