man vienmeer ir bijusi briinumaina sajuuta, ka klasiskaa un orkjestraalaa muuzika cilveeka apzinju aiznes uz taadu plashu un attaalu vietu, kur neeksistee vaardi un buutiibas un pats saapiigais cilveeks, kur ir tikai gaisma un atmoda.

katru reizi, kad manas eksistenciaalaas paardomas un naakotnes izmisums ir sasniedzis kulminaaciju, kas parasti beidzas ar ljoti nekaartiigu istabu, kaudzi neizmazgaatu dreebju, viinu un maniakaali depresiiviem ierakstiem sheit, mani paarnjem pilniigs pohujs. peec pilniiga pohuja es parasti atrodu kaadu apburoshu zeenu, kuraa atkal iemiileeties (shoreiz tas ir mana bosa vecaakais braalis, kuram ir shateeni chirkaini mati, vinjsh ir arhitekts, un vinjam ir taadas zilas acis un maiga, zema balss, kas liek sirdij sazhnjaugties un rimbuleeties nekontroleejami). tad es parasti pilniigaa abandon dodos pirkt dreebes un visaadus matu un kosmeetiskos liidzekljus, un staigaaju cauri pilseetai gandriiz ar paleecienu solii, un eju maajaas maniakaali energjiski kaartot un shrubeet istabu. bet tad es atceros ka esmu uneducated mediocre peasant, un ka neviens viirietis beigaas mani taapat negribees, jo es esmu diivaina un kautriiga un nevaru cilveekiem pieskarties un pateikt to, ko domaaju. un tad kaadu laiku man ir taads subdued parastais pohujs par visu.