kaa naakas, ka jauni cilveeki paarsvaraa raksta par sevi un saviem emo stuffs, kameer vecaaki cilveeki raksta par pasaules notikumiem taa it kaa vinjiem buutu vienlaga par saviem praatiem un sirdiim. un galvenais, ka es pati taada kljuustu. man ir mazliet pretiigi lasiit un rakstiit juutas, kameer taadu pavirshu interesi vairaak izraisa visaada worldly trivia. tas ir drausmiigi, un es nedriikstu tam padoties.

veel arii man shkjiet, ka pasaule ir kljuvusi kaa vienaldziigs un mieriigs postmodernistu viirietis. kameer senajos laikos pasaules cilveeki bija kaa beerni un domaaja, ka pasaule ir enchanting un viss ir alkjiimisks un domaaja ka ugunii ir flogistons. un tad bija visi tie young adults gjenialitaates sentimentu intielektuaalju Enlightenment gadi, un tad visas iluuzijas sagruva ar pasaules kariem divdesmitaa gadsimta saakumaa, un tagad pasaule ir kaut kaads post-middle age dziives pamests indiviids. un es nezinu kas buus peec tam.

kaada jeega dziivot dziivi, kur tu attopies par taam lietaam, kuras tomeer gribeeji tikai peec kaada gada vai vairaakiem! shkjiet, ka vieniigais dzinulis dzivee ir tragjiska ceriiba, ka kaadu dienu tu pamodiisies kaa cits cilveeks un ar absoluutu apzinju panjemsi to, ko tu zini, ka gribi, un zinaasi kaapeec tu gribi to ko tu gribi.

ik pa laikam redzu kaadu sapni, vai no zila gaisa uzrodas kaut kaada atminja no pagaatnes, kas izjauc manu perspektiivu, un es pildos ar smagaam nozheelaam kaa keruaks violetos piepilseetu vakaros par savaam distorted and uninformed perspectives. un tad es skatos apkaart un viss izskataas peec murga, kuraa es kaut kaa unconsciously nokljuvu.

man vienmeer ir shkjitis, ka man nav ne jausmas, ko es gribu no dziives. bet tagad es sapreotu, ka zem taadas nepateiciigas izlikshanaas vienmeer ir gluuneejusi liekuliiga un iedomiiga adapteeta ieksheeja paataroshana par to kas ir 'pienaaciigi'

man ir slikts garstaavoklis. deelj cilveekiem. cilveeki man liek justies slikti. ne jau ka vinji buutu kaut ko izdariijushi, bet tas ka vinji man rosina visaadas domas, kas liek justies vainiigai. es neesmu ideaals pilsonis, draugs, darbinieks, dziivoklja biedrs, skolnieks. bet neviens man neiemaaciija kaa, un viss ko es gribu ir nosleepties mazaa stuuriitii pie juuras vai izputeet. kaut vienu dienu, kas nav piesaarnjota ar vainas sajuutu, baileem vai bezjeedziibu.

pasaule ir vienaldziiga un auksta un akla, un visi tikai grib, lai tu izturies taa it kaa viss ir debeshkjiigi un jautri. un dazhreiz uzrodas visaadi jauki un gudri cilveeki, bet, lai arii vinji ar tevi runaa, vinji tevi neredz un driiz aiziet un tevi pamet, vinji ir kaa skaistas pukjes vai gleznas, kas sevi atraada, ceriibaa, ka tas tev paliidzees labaak izlikties, ka viss ir debeshkjiigi un prieciigi, un ja tas nepaliidz, tad vinji noveershas.