meegjinu lasiit papiirus un rakstiit savus darbus, bet nevaru, jo mani paarnjem taa sajuuta, ka mani sauc mistiskie visuma briinumi. kaa gan filozofijas fakultaate vispaar uzskata, ka studenti rakstiis ciitiigi esejas, ja visa filozofija ir ap to cik cilveeks ir nieciiigs un tikai apburoshajam universam ir noziime. veel arii tas, ka juutos kaa non-entity, un laiku pa laikam mani paarnjem shausmiigs sashutums, ka man ir jaadara kas konkreets un individuaals. lai cik sev meegjinaatu iestaasiit, ka personiska liimenja dziive skaitaas un var buut meerkja struktureeta un purposeful, es to nejuutu. taapeec tikai speeju uztaisiit veelvienu kruuzi kafijas un turpinaat bumbuleet.

aizdomaajos par to, cik savaadi ir tas, ka katru reizi izejot uz ielaam, shkjiet, ka visus cilveekus redzi pirmo reizi, ka visi ir sveshinieki. jo noteikti tachu es neesmu vieniigaa, kas pa taam ielaam staigaa jau gadiem. nepaziistamus savas pilseetas solciaalaas kopienas cilveekus, ko atpaziistu, es vareetu uz abu roku pirkstiem saskaitiit, un te vinju kopaa ir paaris miljoni!

piemeeram, lielajaa tesko uz galvenaas ielas straadaa viens viirietis. vinjsh ir vieniigais, ko es no tiem darbiniekiem atceros, bet noteikti vinjsh taads nav vieniigais, kas tur jau ilgaaku laiku straadaa. vinjsh izskataas jauns, bet vinjam ir mazliet iesirmi mati, gari un astee, un ljoti izteikti vaigu kauli un pavisam gaishi zilas acis, un vinjsh vienmeer straadaa noliektu galvu un staltu muguru. pirms paaris dienaam es gaaju uz to veikalu iepirkties, maksaaju pie pashapkalposhanaas kaseem, jo bija veels. man vajadzeeja apstiprinaat viina pudeli, un vinjsh bija nolikts asisteet. vinjsh bija aiznjemts ar kaadu viirieti, kuram neskaneejaas produkti, un man naacaas paaris minuutes gaidiit, es tikmeer skatiijos zinjas uz ekraana virs kaseem. kad vinjsh bija beidzis ciiniities ar tiem neskaneejoshanjiem produktiem, vinjsh naaca uz manu pusi un es vinjam saaku teikt 'could you approve..', bet vinjsh dusmiigi pagaaja garaam, lai noliktu tos neieskaneetos produktus uz letes. tad vinjsh tikpat dusmiigi naaca atpakalj, pateica 'sorry' un apstiprinaaja manu alkoholu, un es izleemu, ka varbuut ieshu biezhaak uz to veikalu speciaali, lai veerotu to dusmiigo bet patiikamo viirieti.

moins, i luv knowledge stuffs. taa kaa mans geens ir ieprogrammeets akli absorbeet jebkuras zinaashanas, kas pagadaas celjaa (aptuveni kaa kjirmim, ja zinaashanas buutu koka skapis), lai kaadas Aldusa Hakslija beedas mani skaldiitu, katru reizi, kad es izlasu ko gjeniaalu, mana dveesele iespurdzas, kaa ciiruliitis ar mirdzoshaam actinjaam un smaidaa savilktu knaabiiti! lasiiju, kaa Dzhulijans Dzheinss skaidro, kaapeec 'apzinju' semantiski associee ar novietojumu galvaa, un kaa kjermenja sajuuta analoga ar 'self', and it made such brilliant sense, ka man nav gruuti izteeloties kaa man smadzenees uzdzirksteljo jaunas sapratnes sinapses. smadzenes ir kaa daarzs, un sinapses ir kaa rozes un peonijas un lillijas, kuras vajag laistiit ar burtinjiem no graamataam. protams tam nav nekaada praktiska meerkja, vien akla evoluucija, bet kaa jau Niichijs teica, ka dziives vieniigais pamatojums ir taas esteetika.

man ljoti gribeetos, lai cilveeki pavasarii riikotu vairaak balles daarzos. bet ne jau taadas divlitriigu strongbow pudelju un plastmasas shkjiiviishu un treninjteerpu balles. bet iistas un sirdiigas sviniibas, kur meitenes atnaaktu kleitaas. ar pukjeem un vismaz papiira shkjiiviishiem un kaut leetu shampanieti. un taadas, kur sarastos cilveeki no visaadiem dziives posmiem un kontekstiem, un tad vinji vareetu sviniibu laikaa atcereeties, kaapeec vinji vispaar dziivo.