man apkaart ir tik daudz dzeeliigu, ljaunu, nepieklaajiigu, ruugtu cilveeku, ka man gribas vai nu raudaat, vai kljuut par noziedzinieku. it sevishkji peedeejaas nedeeljas ir sanaakusi saskarsme ar daudziem taadiem cilveekiem. es nesaprotu, kaapeec cilveeki nevar buut pieklaajiigi un dziivot viens ar otru mieraa, un kaapeec visiem visi ir jaaieniist dazhaadaas pakaapees, un jaabuut indiigiem.

es gribu atrast kaut vai vienu cilveeku, kursh nebuutu salkans un paslepshus indiigs. es gribu labu, un godpraatiigu cilveeku sev, ar ko parunaat. kaut vai es taadu cilveeku vareetu redzeet tikai uz briidi, kaut uz dienu, tad vismaz man sirds buutu droshiibaa, un es zinaatu, ka viss nav vienas vieniigas samazgas un bezceriiba.

un pats labaakais ir, ka es man shkjiet zinu taadu cilveeku. taadi cilveeki parasti sleepjas aiz klusuma un vienaldziibas barjeraam, varbuut pat aiz iignuma. bet es vinjus izteelojos kaa gribu, sirdskaistus un maigus.

bet varbuut es esmu lose un atkal visu izteelojos, un tad es palikshu nozheelojama kaa Geertija Makdauvela.

man reaali peec skolas gribas atrast kaadu nomalju vietu, kur kaadus 5 gadus vienkaarshi dzert un sliikt skumjaas. tad es vienu dienu pamostos, saprastu ka man jau ir 30, un dziive beigusies, un es mieriigi ietu straadaat par apkopeeju un nesuudzeetos, un starp paareejaam apkopeejaam es buutu populaara, jo man vienmeer buutu padomaa kaads nosleepumaini eksistenciaals joks, bet varbuut nee, jo vinjas vienkaarshi par mani smietos un domaatu ka es esmu vai nu pompoza vai awkward.

bet pashi absurdaakie mani sapnji ir labaaki par to, uz ko es patiesiibaa esmu speejiiga vai driizaak nespeejiiga.