neatbildeeta miilestiiba pret cilveeku ir taada pati kaa pret dziivi, pats jutiisies kaa nieciigs lohs, un visi paareejie skries projaam savaa nejaukajaa burviigumaa

es gribu atkal seedeet projaam pagaatnee savaa putekljainajaa balkona stuuriitii portugaalee, klausiities atkal bjm un piipeet vienu peec otras un leenaam malkot saldu portviinu. taa bija vieniigaa reize, kad es tieshaam jutos patiesi aizbeegusi un nosleepusies no pasaules un no sevis un autentiska.

varbuut es taada esmu vieniigaa, bet domaaju, ka cilveeki ir tik apseesti ar buushanu par individuaaljiem un personiibaam, ka vinji aizmirst, kas vinji ir ontologjiski. un paiet tik ruugts un ilgs un sashutuma ilgs laiks to apzinoties. tas var buut arii magjiski.

kad es domaaju par svariigaam lietaam, tas nekad nevar buut ar vaardiem, taas ir fundamentaalas sajuutas ar lauku ainu analogiem vizuaalos epitetos.

peedeejos meeneshus uudens kraanaa tik shaushaliigi ozh peec hlora. katru reizi, kad uudens ozh peec hlora, vai uz produktu iepakojumiem uzraksta kaut kaadas maltodextriinu shausmas, pie sevis skumji secinu, ka visi razhotaaji un valdiibas ir psihopaati un viss ir toksisks.