biezhi neatshkjiru, vai cilveeki prasa, kaa man iet un kaadi ir mani plaani, aiz pieklaajiibas, vai no sirds.

man ir jauns skolotaajs, un jauns iemesls sajusties kaa gruzim. man jau taa ir gruuti dziivot ar taadu emocionaalo staavokli, kur katrs jauns iespaids man izdemolee sirdi un satriec iluuzijas par krikuminju vairaak, meerkjtieciigi un neatlaidiigi.
mans jaunais pasniedzeejs praata filozofijas priekshmetaa ir kaa sastapt taadu cilveeku, kursh runaa par visaam taam lietaam kas tevi no sirds interesee. vinjsh izskataas mazliet peec fantomasa, jo vinjam nav matu, bet ljoti izteiksmiigi vaigu kauli, palielas, garenas tumshi zaljas acis un saarta aada, un vinjam triiceeja rokas, kad vinjsh klikshkjinaaja datoru un nedaudz drebeeja balss kad vinjsh saaka pasniegt lekciju, un vinju sauc Kevins. mani tas ljoti saviljnjo, kad visgudraakie pasaules cilveeki, filozofi un zinaatnieki ir taad bailiigi zakjeeni.

man no sirds dziljumiem ir apnicis no malas veerot cilveekus, kas man tik ljoti patiik un interesee, un peectam braukt pa lietuu ar vilcienu maajaas salijushiem matiem un klausiities muuziku, kas kaa shkjidra dzelzs leenaam liist sirdii un no saakuma visu izdedzina, tad atstaaj cietu un nejuutiigu.

man vakaros pirms guleet ieshanas patiik puleet savus divus zaabaku paarus ar kurpju smeeru, un iedomaaties, ka riitdien taapat buus jaadodas uz folsomas cietumu, taapeec nav iipashas jeegas tagad priecaaties, un nav arii iipashas jeegas pagaidaam veel izsamist.