man dziivee konstanti no visa ir bail un es neko nesaprotu, mani viss shokee, aiz katra stuura uzgluun visaadas baisas un briinishkjiigas ugunis. mani viss saviljnjo un man biezhi aizsitas elpa, un man ir tik daudz emociju, kas es knapi varu noiet pa ielu. man shkjiet ka vakara migla ir visas manas skumjaas asaras, un riita dzestrums ir visas manas ceriibas, un vasaras medainaa sauliite ir visa miilestiiba, un ziemas stingums visa mana apaatija. un man vienmeer viss griezhaas un virpuljo apkaart un rauj mani uz visaam puseem. es nezinu ne to kas es esmu, ne to kas man jaadara, ne to kaapeec es esmu. es tikai nojaushu, ka pasaulei mani nevajag, ka pasaule par sevi nemaz nezina.
katru vakaru es eju guleet un praata melnajos samots kaa mazus opaala krikuminjus izlieku visu kas man ir visdaargaakais, un apsolu vinjiem, ka es beidzot vinjus aiznesiishu saulee un mees buusim patiesaakie pasaules draugi. un es tikuntaa nezinu ko tas noziimee, un kas ar vinjiem notiks, kad nomirshu. katru riitu es vinjus nosleepju kaut kaadaa putekljainaa praata kastee, un izrauju sevi no gultas pretii visaam shausmaam

man ir tik gruuti no visa speeka censties neko neizraadiit un buut nosveertam pilsonim, kas uzvedas normaali darbaa, veikalaa un vilcienaa, un visgruutaak man ir piedot sev par to, jo man nav iemeslu nekam ko daru