es esmu kaa shausmiigi improvizeets eediens kur viss ir sajaukts kopaa un neviens negrib mani eest es nezinu kas veeel man ir jaaizdara un jaapieraada lai kaads ubags mani panjemtu paspaarnee, neviens mani negrib un es neko negribu un mans praats applauceejas ar bezgaliigaam veelmeem, bet visi cilveeki ko es satieku ir citi ar piemeerotaakaam dziiveem.


es shonakt naacu apdzeerusies maajaas pa ielu, un es ljoti cereeju, ka pie manaam durviim mani gaidiis tas klusais bronsona viirietis un mums buus likteniiga tikshanaas, kaa rezultaataa, kosmoss apstaasies, bet tajaa vietaa es apeedu sviesmaizi un tagad ieshu guleet. protams dziive, atkal