vienmeer, kad es gulju pie taa diikja, tas uudens ir tik miglaini veesi zaljsh, un spilgti zilas spaariites lido, es nolieku zodu uz laipinjas, un skatos kaa aizpeld zarinjkukainis un uudens meeriitaaji. es vienmeer gribu to nofotograafeet un ielikt te bildi, bet es vienmeer tad aizmirstu telefonu maajaa, un slinkums iet pakalj. tam visam pa virsu no kreisaas puses spiid vakara saule, un es atlieku vienu vakaru un otru, tresho. laikam es nekad to nenofotograafeeshu.
es taa visas lietas atlieku.
pjotrs atrakstiija. tas ir drausmiigi. pjotrs ir vieniigais cilveeks ar ko var parunaat. vinjsh nav nekaads modiigs pilseetas shviitinjsh, bet gan ljoti vienkaarsh lauku puisis, kursh izskataas mazliet peec ruukja. man vajadzeeja palikt laukos uz dziivi. vinjsh ir kaa hagrids, bet tikai ruukjis. ar vinju var dzert lielas kruuzes alu un ne par ko nerunaat, ik pa laikam pateikt, taa vish' i'. tas man atgaadina no laukiem slapumjaani un miervaldi. vinji abi vienmeer bija meerenaa shmigaa un zilumainaam sejaam un piipeeja ar uzpampushiem pirkstiem. vinji nemaz daudz nerunaaja, bet bija kaads ar ko paseedeet. nu ne jau man.
veel shaadi taadi cilveeki atrakstiija. dazhreiz es pashkjiru visus shos sasodiitos meldrus un tur ir gaishi priekshaa un nav ne vainas. vai tieshaam es buushu cilveeks? shaubos, bet labi.
man vienmeer ir jaatceraas, ka es neesmu visi cilveeki. ka man ir konkreeta loma, un tikai taapeec, ka es gribu buut slepenaa agjente vai mezha zveers vai beibe no waaterhausa gleznas vai kas tur, ka tas neko nenoziimee un man agri vai veelu buus jaakjeras klaat tam neizteiksmiigaas putras podam un vinjsh paklausiigi jaastreebj, jo dziive ir jaaeed.
respektiivi, es izdomaaju plaaninju. man te veel ir palikushas kaadas triis nedeeljas, tad es braukshu atpakalj un dabuushu atpakalj savu veco darbu, ievaakshos jaunajaa dziivoklii, tur ir balkons, un atsaakshu lasiit garlaiciigaas studiju graamatas. eedienu pirkshu tikai tirguu un dreebes tikai praimarkaa, lai drastiski taupiitu naudu. veel lai mazinaatu savu kaphu es skrieshu, vai ieshu uz leetu dzhimu dariit kaut ko aerobu. veel es atsaakshu piipeet un dzert kafiju, yolo. sakodiishu zobus un beigshu pliivoroties kaa nepieskaitaama savaas cieteejas idejaas un atminju reegos.
es taa visas lietas atlieku.
pjotrs atrakstiija. tas ir drausmiigi. pjotrs ir vieniigais cilveeks ar ko var parunaat. vinjsh nav nekaads modiigs pilseetas shviitinjsh, bet gan ljoti vienkaarsh lauku puisis, kursh izskataas mazliet peec ruukja. man vajadzeeja palikt laukos uz dziivi. vinjsh ir kaa hagrids, bet tikai ruukjis. ar vinju var dzert lielas kruuzes alu un ne par ko nerunaat, ik pa laikam pateikt, taa vish' i'. tas man atgaadina no laukiem slapumjaani un miervaldi. vinji abi vienmeer bija meerenaa shmigaa un zilumainaam sejaam un piipeeja ar uzpampushiem pirkstiem. vinji nemaz daudz nerunaaja, bet bija kaads ar ko paseedeet. nu ne jau man.
veel shaadi taadi cilveeki atrakstiija. dazhreiz es pashkjiru visus shos sasodiitos meldrus un tur ir gaishi priekshaa un nav ne vainas. vai tieshaam es buushu cilveeks? shaubos, bet labi.
man vienmeer ir jaatceraas, ka es neesmu visi cilveeki. ka man ir konkreeta loma, un tikai taapeec, ka es gribu buut slepenaa agjente vai mezha zveers vai beibe no waaterhausa gleznas vai kas tur, ka tas neko nenoziimee un man agri vai veelu buus jaakjeras klaat tam neizteiksmiigaas putras podam un vinjsh paklausiigi jaastreebj, jo dziive ir jaaeed.
respektiivi, es izdomaaju plaaninju. man te veel ir palikushas kaadas triis nedeeljas, tad es braukshu atpakalj un dabuushu atpakalj savu veco darbu, ievaakshos jaunajaa dziivoklii, tur ir balkons, un atsaakshu lasiit garlaiciigaas studiju graamatas. eedienu pirkshu tikai tirguu un dreebes tikai praimarkaa, lai drastiski taupiitu naudu. veel lai mazinaatu savu kaphu es skrieshu, vai ieshu uz leetu dzhimu dariit kaut ko aerobu. veel es atsaakshu piipeet un dzert kafiju, yolo. sakodiishu zobus un beigshu pliivoroties kaa nepieskaitaama savaas cieteejas idejaas un atminju reegos.
1 atziņa | teikt