ak mii un zhee. kaapeec kaapeec es nekad negribu to kaada esmu es. kaapeec es vienmeer gribu to kas ir pavisam citaadaaks. kaapeec es negribu lietas kas man patiik un kaapeec man patiik lietas ko es negribu. saapes.

aa, un itaalijaa kad es biju pagaajshnedeelj, tagad viens no burviigas dziives triis stuurakmenjiem ir seedeet pie piita galdinja dienvidu vecpilseetaa, dzert kapuchiino no maziitinjas kruuziites un piipeet, kameer apkaart indiigi smarzho pukjes un aciim priekshaa pastaigaajas skaisti cilveeki.

es jau zinaaju, ja es saakshu dziivot un nesleepshos segu kaudzee, tad tam uz mani buus taads efekts. es to preciizi zinaaju un tikuntaa gaaju saulitee. taadiem spokiem kaa man nedriikst tachu. tagad man saapiigi taas sadragaato iluuziju shkjembas ir pa vienai jaavelk aaraa. nu kur man bija galva. man te ir palikushas divas dienas un veel jaaizdara kaudze lietu. man buutu jaaiet guleet, bet es shodien izvaacot mantas aizvedu arii savu segu. tagad man ir tikai meeteliitis ar ko apsegties. man buutu jaagulj, bet es man shkjiet visu nakti dzershu kafiju un lasiishu game of thrones.
iekshaa viss tik ruugts, dedzinoshs un lauzoshs, apkaart istaba tik bezpersoniska, sienas tik peleekas un aukstas, visa dziiviiba izpleeneejusi, aizvedu arii istabas augu zhaku, neviena te vairs nav, un man ir tieshi taada sajuuta, ka es pati esmu palikusi kaut kur citur un man tagad ir te jaabuut un jaaliek kjermenim dariit lietas, kuraam es nesaskatu jeegu
es gaidu to briidi, kad apseediishos viegli peec toletes un plastmasas smarzhojoshajaa ryanair lidmashiinas salonaa, un aizveershu acis, un tad jau piezemeeshos rix, izkaapshu aaraa tur kur jaaiet kaadu gabalinju no lidmashiinas un tad caur to tuneli kur vienaa pusee caur mateetu stiklu iet promlidotaaji un otraa pusee aug zaale un koki, un gaiss buus silts, buus vakaraa ap 9iem un sisinaas sienaazhi, man naaks mazliet raudiens un nedaudz aizmirs dveeseliite, katru reizi, visu dziivi