Man ljoti patiik klausiities kaa klusaa istabaa tikshkj pulkstenis. Tas man atgaadina beerniibu, kad kaados 11-12 gados dziivoju Imantaa 5. staavaa. Man tas atgaadina taas Sestdienas vai Sveetdienas, kad dienas viduu, cauri dzintarkraasas mezhgjiinotiem caurspiidiigiem aizkariem pa padomju laiku maaju plashajiem logiem spiideeja iekshaa blaava saule, uz palodzes bija arii istabas augi, alvejas un liidakastes un veel, neatceros nosaukumus. Un fonaa no virtuves klusi skaneeja vecmaaminjas Latvijas Radio 1, un tur bija gaishi peleeka, nedaudz rozhiiga linoleja griida, pa kuru ejot solji skneeja klusinaati un maigi. Tur bija etazhere, man shkjiet taa to sauca, kad var sekciju attaisiit, un tur iekshaa bija spogjulji un stikla plauktinji ar likjiera glaaziiteem. Es dzhreiz tad pret to spoguli paveersu citu spoguliiti taa lai izveidotos atspulga tunelis. Tad es dienas viduu klausiijos pulkstenja tikshkjos un domaaju, ka, jaa, taatad shaadi iet laiks, tik leeni un mieriigi. Ja vien es vareetu vienmeer kaut kam tik miiliigam piekjerties, tad es justos droshi.