viss kas atrodas aiz manas istabas durviim ne tikai subatomiskaa bet visos liimenjos ir higsa lauks. man ir mazliet dusmas, ka vieniigais veids kaa es atklaaju un piefikseeju visaadas svariigas dziivei lietas ir saskarsmee ar pasauli. bez pasaules esmu kaa niikuliigs gravitons kas peld cauri laikam un telpai taa arii neieguustot masu. tikai saskarsme ar pasauli pieshkjir esenci, un pat tad tikai mirkliigi. luuk arii atbilde sartram vai kam tur, kas mani piemaaniija un atljaava ticeet, ka es beidzot vareeshu meereni nodefineeties. nee, pat esence ir koncentreeta siikaa reakcijas mirklii un tad beidzas un izgaist un palieku tikai taada siika kruuziite, kas gaida kas vaarguliigi streebj shito diikja uudeni ceriibaa iestreebt kaadu zeltainu zivtinju.
ai, man ljoti ljoti nepatiik. man laikam vieniigi un vislabaak dziivee patiik tikai liela kruuze kafijas un beerzi kas shuupojas veejaa, godavaards un aamen. atshujies higsa lauks

veel, mans jaunais miiljaakais game of thrones paariitis ir sandors un sansa.