ai, visvisvislabaak es gribeetu dziivot aizaugushaa daarzaa pie juurjas vai ezerinja, upes man ne iipashi, es pati juutos biezhi kaa upe, man gribas visu savaa celjaa ieskaut apnjemt un appludinaat, aizraut sev liidzi, mani tik ljoti kaitina kad aiz manis paliek nepabeigtas lietas un cilveeki un es nekad neuzzinaashu. juutos kaa uudens lodiite kas veel nekad nav nokritusi piezemeejusies uz iistas zemes lai kaut ko saaktu.
tad es tajaa savaa aizaugushajaa daarzaa dziivotu un uz visiem daarzniekiem niknki uzruuktu, es tieshaam nesaprotu, kaapeec ir jaapljauj maurinji un kas tur veel nee, cik briinishkjiigi kad viss apvijas ar viinogulaajiem un taalu taalumaa visapkaart gara zaale un dzhunglji, un saules stari tieshi visskaistaak kad rotaajas caur zalju. stulbie daarznieki ar savaam brutaalajaam daarznieku shkjeereem. es tur seedeetu uz akmentinja un kuupinaatu tabaku un runaatos ar putniem un odinjiem. un man noteikti buutu daudz vistu, es ljoti miilu vistas, vinjas ir tik nepretenciozas un optimistiskas. es citaadaak vienkaarhsi nemaaku, esmu paarliecinaajusies.