ir sveetdiena, dzeru saldu baltviinu pie valjeeja loga aiz kura dzied viens putninjsh, manaa datoraa skan everly brothers un tikko noskatiijos city lights un iemiileejos chaarlijaa chaplinaa. esmu sapratusi vairaakas lietas.

buutu jau viegli, ja vareetu sev nodefineet vienu buutiibu un tad visu tai apkaar gliishi sakaartot kaa domino kaulinjus.
nee, cilveeks driizaak ir kaa kjiiselis tragjiski milziigaa katlaa ar veel kjiiseli. driizaak kaa tie diivainie putnu bari kas lido debesiis kaa melni palagi. un visvieniigais ko jelkad cilveeks var dariit ir piekjerties siikam sapniitim konkreetaa briidii un tam noticeet.

dazhreiz vairaakas lietas sanaak kopaa un veido bukjeti, ko nodeevee par laimes briizhiem, that is all there is. bukjetes vai fraktalji.

izraadaas ar cilveekiem nevar runaat par pashu svariigaako. kas vinji taadi ir un kam ir jaanotiek. visam apakshaa ir taada melna tukshuma juura un visiem no vinjas ir bail, varbuut tikai man, bet nevar, un man ir tik skumji, jo lai es ar cilveekiem saprastos man vajadzees visu atlikusho dziivi runaat par vinju bukjeteem un prieka briizhiem nevis par pashu svariigaako priekhs manis. vieniigaa ceriiba atduss domaa, ka kaadu dienu manas svariiguma perspektiivas aizkjiiseljosies citur.

viss jebkuraa dotajaa briidii ir tikai pateetiski mazs fragmentinjsh no visa ko es gribu izdomaat un nekam neder