pie sevis noveeroju ka taada paarspiileeta problemaatika, restlessness buut true cilveekam ir iisteniibaa slinkums un psihologjiska nekaartiiba, un vieniigi praktizeejot dziivoshanu taa problemaatika mazinaas

taa kaa shodiena ir sievieshu diena, klausos merilinu monro. nespeeju izshkjirties vai vinja ir atklaati seksistiska, vai vienkaarhsi materiaalistiska, vai arii kakjeens

visvairaak mani aizkustina un saruugtina, ka dazhaadas dziives pieredzes taadu transcendentaalu skaistumu un saldseeriibu ieguust tiaki peec kaada laika. tagadne ir kaa necaursitama siena, kas nekust ne no vietas, un pagaatne, laiks it kaa iet atpakaljgaitaa, pagaatne ir kaa visdailjaakie poeetiskaakie viinogulaaji un pukjes aug, sazaljo un zied atpakalj laikaa un veershas apburoshos daarzos. var buut pat tagadne esmu es un taa siena mani vai nu gruuzh uz priekshu tukshumaa, vai arii es meriigi staavu pie taas sienas, un viss kas notiek izsliid cauri tai sienai, aiz kuras viss ir skaisti un bez laika, un viss kas ir noticis, tikai tad kad tas ir noticis, ieguust patiesu skaistumu. to nekad nekad nekad nesapratiishu

'throughout my lifetime, i've left pieces of my heart here and there. and now, there's almost not enough to stay alive.'