ar katru gadu pieaugot, laikam ejot, cilveeks kljuust aizvien mazaaks. es atceros, kad biju maza, es vairaak biju dalja no visa kas apkaart, man nebija izteiktu robezhu, man nebija 'es' sajuuta, es biju jebkas, kas es katraa briidii gribeeju buut, es biju visaadi piesdziivojumi un pukjes.
pieaugot cilveeks aizver visaadas durvis, aiziet prom no plashuma un pasaules, kljuust mazinjsh, nozheelojams, ruugts punktinjsh.
es vairs nevaru iztureet savu 'es', es negribu par to neko zinaat, es negribu buut punktinjsh, es gribu buut viss paareejais, un nejusties kaa 'es'
shis ir katru reizi, kad iestaajas pavasaris, es zinu, kad tas tuvojas, tas laiks, kad cilveeks juutas visieslodziitaakais. es gribu buut reizee visur un viss, paarklaaties paar pasauli un uzlidot debesjumaa. tikmeer esmu siiks punktinjsh kaut kur starp uzaciim aiz deguna mazaa galvaa, kurai piestiprinaats neliels aadas un kaulu kjermenis, siiks cietums, seezhu autobusaa, skatos pa logu aaraa.
man nav nekaadu suudziibu, jo es zinu, ka dziive un pasaule var buut preciizi burviigas. bet es neizprotu to nedabisko noshkjirtiibas un ieslodziijuma sajuutu, kas leeni gremdee un nosleedz

visstipraak juutos, kad esmu kaismiigi nozveereejusies vienmeer buut viena un neatkariiga un nekam nepiekjerties, nekad.