manii laikam tomeer tik dzilji ir ieaugushas pasaules apmaana saknes, vai, varbuut, vienkaarsha cilveeku daba, ko es bezpaliidziigi noliedzu kaa dumjsh putnelis sadomaajis ielidot cilveeku paarprastaas racionalitaates buuveetajaas maajaas
ir tik viegli un aatri pazaudeet saikni ar pasauli un veerpt paarlieciibas par ljaunumu
man vispaar shkjiet kaa veel nekad agraak, ka viss sasleedzas, visi atsevishkjie notikumi vairs netiecas prom kosmosaa ar 21.aa gadsmta rakjeteem, bet gan viss saak domaat vienaadi un pamazaam sanaak kopaa
bet negribu beigt shaadi buut un aiziet pie cilveekiem un atkal pazaudeet visas shiis trauslaas un smagaas domas cilveeku chaloshanaa un siltumaa un vienkaarshajaa priekaa, jo nekas no taa nav AUTENTISKS
man ir jaaiemaacaas nebaidiities no maijvaboleem un sienaazhiem un tumsas, lai kad viena dziivoshu laukos vareetu raveet vadzinjas un lai ziema buutu driizaak meeness un mirdzoshs sniegs nevis vilki un melnas drausmas
'but life is a joke, and one you already know'
pagaidaam veel ticu ka var arii pilniigi nepazaudeet marbles atziistot un abstraheejoties no pamatotaam aizdomaam ka viss shis konstrukts ir 'working class hero' lirikas, bet viemeer virs manis, paaris peedas virs manis ir aizdomu lietuveens kursh grib vienmeer mani pakljaut un pielauzt ar 'hei vienkaarshi dziivo kaa visi un miers'
simfonija: girls - broken dreams club
teikt