dazhas dienas viss ir pusliidz cieshami, bet paarsvaraa man tik ljoti riebj un viss apkaart ir tik skumji netiiri un degradeeti, ka man riebj pat doma ka man jaaiet uz veikalu, kur ir visi ierastie produkti un paardeveeji un pierastaas maajas rindinja pa celjam uz veikalu, man riebj kaapt lejaa uz nespodri izgaismoto virtuvi vaariit uudeni teejai un ar savu mieriigo atspulgu virtuves logaa gaidiit kameer dreegnais aukstais gaiss maajaa pieskaras man vietaam kuras neapsedz dreebes. riebj kaapt autobusaa kur cilveeku badiigaas acis mani aprij, riebj vispaar cilveeku badiigaas acis kas gaida vienmeer izklaides un reakcijas, vienkaarsha skatiishanaas ir anomaalija, vinju acis kas apvainojas un tiesaa. riebj. pa celjam uz skolu, ap chetriem jau saule bija zemu, bet sasodiiti zeltaina, debesis pilniigi kailas, bet man riebj jo visas maajas melnas sapeleejushas un neveseliigi koki skumjsh ziemassveetku rotaajums uz elektriibas staba pateetiski un nedabiskas pilseetas smakas.
man tik ljoti viss shkjiet tukshs un liekuliigs un visi cilveeki ir traki un man tas viss gaazhas virsuu kaa gigantiski betona kluchi.
taapeec es skatos vakaros dzhreiz filmas ar bruusu villisu, jo man no beerniibas vinsh ir zemapzinjaa apstiprinaajies kaa labais varonis kursh ir droshs un bezbailiigs un nekaads ljaunums vinju nesatricinaas
veel man ljoti gribas redzeet kaut ko degam, kaut ko lielu karstaas violeti saartaas uguns liesmaas