veicot eksperimentu ar laboratorijas zhurkaam, kur zhurcinju smadzeniteem piesledza attieciiigaas vietaas elektrodus, lai kad pati zhurka nospiestu pogu taas smadzenees izdaliitos laimes vai baudas hormoni, zinaatnieki secinaaja, ka zhurka kljuva absoluuti vienaldziiga pret aarpasauli un spieda to pogu tikmeer kameer vinja nomira

kaapeec gan neizveeleeties dziivi, kur var just tikai laimi visu laiku? vai nu taapeec ka cilveeki ir irracionaali mazohistiski vai arii taapeec ka vinjiem ir kaut kaads meerkjis after all, bet viss ko es shoriit gribu ir kafijas kruuziiti un lobotomiju
ir tik gruuti kaut ko dariit peec tam kad smadzenes to situaaciju burtiski violated in all possible ways

taa vien shkjiet, ka katru reizi, kad es kaadu satieku, peec neilga laika, pa kuru es paspeeju visu idealizeet un nolikt augstu augstu kraashnjo un daargo lietu plauktaa, es uzzinu par vinjiem kaadu drausmiigu, tumshu, amoraalu vai saapiigi nepatiikamu nosleepumu. un tad es nezinu vai vinji no taa plaukta nokriit vai es pati biju uz kaada plaukta un nokriitu zemaak atkal, vairaak
vai nu mana moraale ir kaa mazam vaargam pukjiishu beernam, vai arii es vienkaarshi esmu dumja
sirds sazhnjaugshanaas ir mans nepraktiskais talants