dazhreiz tik ljoti nobiistos briizhos, kad es saaku guleet visu dienu, eedu vienalga ko, ir slinkums iziet uzsmeekjeet, slinkums domaat, slinkums dariit jebko, tad kad es domaaju par naakotni tie ir kaa nazhi praataa un es tik ljoti nobiistos un nav pilniigi neviena kas zinaatu kaa tas ir jo visiem aciimredzot ir iebuuveets pashsaglabaashanaas un un ambiiciju komplekts
meegjinu domaat par sevi kaa puteklja atomu kosmosaa bet protams ka taas ir muljkjiibas jo kosmoss pats ir kaut kaads stulbs puteklis prieksh manis
vieniigais kaa ar taadaam baileem amierinaaties manupraat ir discipliina, taapeec arii mana miiljaakaa graamata ir 1984

pohuj

nekas mani vairs dziivee tik ljoti netraumees, kaa atminjas par taam paaris vasaraam posmaa no 10 liidz 12 gadiem laukos, kad es saulrietos shuupojos shuupolees vai braucu ar riteni, un teetis straadaajot aaraa bija uzrikteejis radio uz kaut kaadu star fm kur skaneeja 90. gadu balaades un man praataa bija uzburtas un zaljoja utopiskas iluuzijas par to cik lieliska buus pusaudzhu un pieaugusho dziive, tas bija patieshaam magjiski, tas ir kaa saliekot kopaa aizraujoshaako no graamataam, dziesmaam un filmaam un iedot jaunas meitenes praatam veidot magjiskaas konstrukcijaas. un peec tam pa detaljai visu jaukt aaraa
veeleetos kaut es maaceetu nekam neticeet, kas naakamajaa dienaa buus maldiishanaas un vienkaarshi izkuupees gaisaa