07 February 2011 @ 11:43 pm
 
dazhreiz aizmiegot vai autobusaa vai ejot veejaa man shkjiet, ka sajaucaas laiks, as in naakotne pagaatne un tagadne un izveidojas laika cilpas un es atrodos dazhaados laika fragmentos, tad man parasti ir gruuti noorienteeties, paiet, es kjeros aiz galdiem un gaazhu vaazes, cilveeki ar mani runaa un domaa, ka esmu lose jo saraucot uzacis pasmaidu sakot 'well jaa' un tad paarjautaaju ko vinji teica

man ir apnikusi shitaa tagadnes to the naakotnes padariishana, es gribu lai atkal ir ziemassveetki un shoreiz priecaaties par sniegu daudzas lietas ir aukstaakas par vinju so what, mirdz vismaz
 
 
simfonija: iron and wine - jezebel