life is suppressing, acting indifferent, postponing, wasting time and coping with it,
and meanwhile

beerniibaa, kad veikalos vai tamliidziigaas vietaas bija ziemassveetku egle ar dekoratiivajaam daavanaam zem, mazliet ticeeju, ka taas nav tikai tukshas, gliiti iesainjotas kastes, man tas shkjita aarkaarteeji, absurdi un neticami, viltiigi un nejauki.
tagad lielaakaa dalja dziives ir taada kaa taas kastes un man tas shkjiet dabiski un normaali.

vai kaa bezpersoniska viesniicas istaba, jo bezpersoniskaaka, jo jaukaak un nomierinoshaak, njemot veeraa, ka vienmeer kaut kur ir jaapaarvaacaas, tas ir aarkaarteeji bezjeedziigi akumuleet miiljas lietas, tur var tikai guleet vai dzert, rulleet tabaku un skatiities televizoru, gaidiit.

beerniibaa, kad es ar 41. dzelteno ikarusa autobusu braucu uz valda zaaliisha pamatskolu, man patika, kaa numurs 41 vienmeer bija dazhaados fontos un tieshi aiz shofera vietas vienmeer bija interesants plakaats vai kalendaars no 80.ajiem gadiem, dazhreiz ar sapnjainiem kakjeeniem, man nepatika taas divas seedvietas, skatoties uz shofera pusi, priekshaa pa kreisi. divas vienvietiigas seedvietas viena otrai pretii. vienreiz braucot no skolas apseedos vienaa no taam, pretii vecai tantei. man cimdos bija caurumi taapeec vinja man teica, ka esmu slinka meitene, ka neesmu salaapiijusi, man bija 7 gadi un no sirds izdomaaju, ka vinjai ir totaala taisniiba un esmu slikts cilveeks