braucu maajaas no londonas, autobusaa. saule rieteeja, nejutu sevi, biju patiikami izsliideejusi no savas skumjaas galvas, saaka grauzt acis, iznjeemu kontaktleecas.
es nezinu.
man shkjiet, ka, nu jau ir vienalga. viss.
es nezinu.
zinu tikai, ka viss celjsh liidz maajaam. es aizdomaajos par tiem atomiem atkal. par to ka nekas nekad nesaskaras, jo ja aatomi patieshaam saskartos buutu atomspraadziens, ka vienmeer starp visu ir neiespeejami maza bet patiesa robezha un nekas nekas nekad patieshaam pa iistam nesaskaras. un es taa domaaju, ka visas manas dziives pieredzes ir taadas, kas nekad nejuutas as if i arrived, i never ever arrive.
visu celju viss bija tikai kraasas un gaismas, cilveeki bez sejaam un uzraksti bez noziimes, tas bez kontaktleecaam, bet arii, tik pat labi, jo vai tad mani interesee patieshaam liidz galam tam visam patieshaam pieskarties.
veel es domaaju par to kaa visaadi urlas ir ljauni. bet tad es padomaaju, ka varbuut vinjiem tik ilgi ir saapeejis, ka vinji ir atsleegushies, un viss ko vinji vairs dara ir automaatiska vienaldziiga pashaizsardziiba. ai.
es tikai zinu, ka pa muzejiem jaastaigaa vienam, varbuut arii pa dziivi, gribu vienu, daru otru, karma.
es nezinu kaapeec bet man visu laiku tie divi punktinji debesiis shkjiet kaa ljauna priekshveestneshi.