meegjinu atcereeties peedeejo reizi, kad pirku vai eedu iistu eedienu. veikalaa ieejot tagad parasti vairums plauktinju iekraasojas peleekajaa zonaa, kam neskaros klaat un skiiku domu stuuriiti atveelu tikai varbuut skatoties filmas kur varonji mielojas ar kruasaaniem un karstiem putukreejumotiem dzeerieniem. un atkariibaa no veikala noteikta paarsvaraa neliela dalja plauktinju ir ljoti kraasaini, beigaas iepirkumu grozaa staav tikai daarzenji un auglji, jogurts, dazhreiz kaada paka auzu paarslu, prosas, riekstu, seeklinju vai zivs. dazhreiz dazhaadi wacky daargi ievaariijumi. shodien biju mazajaa zemnieku daarzenju veikalinjaa, nopirku ljoti daudz aabolus, random daarzeni, laikam tas bija kaalis, un tumsho kjirshu ievaariijumu bez cukura, paardeveej-onkulis ljoti smaidiija un teica, ka tas esot vareni gards ievaariijums, smaidiiju pretii, paskatiijos aciis, secinaaju, ka lai arii man nekad nav probleemu ar acu kontaktu, man iisteniibaa reti kad ir acu kontakts ar cilveekiem. vispaar taas reizes ir retas, kad no visas savas buutnes labpraatiigi ilgi kaadam skatos aciis, klausoties vai runaajot. un preciizi zinu kaapeec. manupraat, veerts ir kotakteeties tikai ar taadiem cilveekiem kam skatiities aciis ir kaa medusmaize, nevis uzciitiiga meegjinaashana neatstaat pavirsha, neieintereseeta vai nervoza cilveeka iespaidu