man shkjiet man ir iestaajusies smadzenju regresija. nezinu vai tas ir vecums vai a real condition, bet peec visa ko esmu izlasiijusi un redzeejusi un paarrunaajusi man ir taada sajuuta, ka viss ir kaut kaada kaudziite ar siikumainaam buushanaam, kas varbuut ir vajadziigas kaut kaadai pasaules evoluucijai, bet kameer pie manis nenolaidiisies debesu teevs un nepateiks uz ko tad tik baigi evolucioneet, tikmeer es vienu peec otras izdziivoshu dazhaadu dramatisku popkultuuras teelu dziives patternus.
bet tas nav tas ar ko saaku. man praats juutas kaa vientuljsh kosmoss kuraa ik pa laikam iepeld visaadi random priekshmeti vai cilveeku sejas vai izrunaati teikumi, bet nekas nav savienots un visam paari skan dobja Aadama balss 'chaos is more natural than order'. senaak man shkjita, ka man shaadi iepeldoshie priekshmeti ir jaaakumulee, jo tas veido manu buutiibu, bet tagad man vinji visi shkjiet icky
man ir bailiigas aizdomas, ka viss ko es domaaju ir kaut kas utterly external un ka es esmu vienkaarhsi tukshums, un tas reaali juutas kaa dementia.

atceros kad ar mammu bijaam kanaariju salaas, mees skatiijaamies vienu viesniicu kur varbuut palikt, kas bija iebuuveeta klintii, tur bija 20. vai 9ais staavs ar aizgraabjoshu skatu uz okeaanu un vakara sauli, viss bija misty and dreamy and fresh. taas istabinjas iziireeja uz ilgaaku laiku. to kuru mees skatiijaamies, tur veel pagaidaam dziivoja taada veca sieviete ap 70. vinja bija apgjeerbusies classy baltaas un tirkiizzilaas dreebees, daudz melnas acu kosmeetikas, gariem rozaa nagiem un lielaam daargaam brilleem, un pa visu istabu bija izmeetaati pelnu trauki ar izsmeekjiem un mazas likjiera glaaziites, pudele ar sheriju.
es tagad ljoti veeleetos skaisti apgjeerbties atlasiigaa halaatinjaa un ar pudeli un cigareteem seedeet tajaa numurinjaa uz balkona katru dienu skatiities kaa saule lec un riet un lec un atkal riet, man vienkaarhsi nav ko cilveekiem dot, absoluuti nekaa.