esmu sev tik shausmiigi atkal jau apnikusi, zaraa tiik skaistas 70'ies kleitinjas un dzhemperiishi, aaraa lielisks studentu rudens, man visaadi sharmanti pasniedzeeji skolaa un intelektuaali sola biedri lekcijaas, viss ir tik jauki, bet esmu sev tik ljoti apnikusi ka gribas pashai sist pa pirkstiem un visam teikt neeee.
un visi tie cilveeki, kas kaa jauki dziivniecinji ganaas plavinjaa un skataas lielaam aciim un piedaavaa savas nogurushaas un ceriigaas sirsninjas, esmu vinjiem kaa piegaajusi no nepareizaas puses muusu starpaa ir dahzaadas dimensijas un es pati esmu dazhaadas dimensijas varu klauveeties no iekshpuses un sirds cik vien valjas bet nekas nekad neotiks un neatdariisies
dazhreiz kad man ir svariigi jautaajumi dziivee, veicu mentaalu kaulinju meshanu, ar noluuku lai pasaule man piedaavaa kaadu ieprieksh praataa iedomaatu ziimi kas buut kaa atbilde, vismaz jaa vai nee formaataa and sometimes it worxz, piemeeram vakar braucot ar vilcienu uz wolverhamptonu, es braucu cauri melnam tunelim, un netiku skaidriibaa should i pursue a matter, noleemu ja naakamaa kraasa ko peec melnaa tunelja redzeeshu buus oranzha tad jaa, kad tunelis beidzaas tur auga piilaadzhkocinjsh
tas ir tik skumji, jo es esmu racionalitaates lielaakais fans, bet atomu liimenii neesmu un nekad nebuushu uz taadu maakslu speejiiga