Mapats tās bites nav pelnījis.

Vēroju viņu jau nedēļām—staigā apkārt kā lielais meistars, bet rūpības nekādas. Stropi paliek ārā visu nakti, bez slēdzenēm, bez kamerām, bez sarga. Amatiera kļūdas.

Viņš atbrauc, prom jau pēc pusotras stundas. Pārējā laikā – nekā. Man ir četras naktis. Pietiek ar vienu.

Es jau zinu, kuras saimes ir stiprākās. Liela aktivitāte, daudz lidojumu, jaunas mātes. Pats lielījās internetā kā lepns tētiņš. Labi. Man tas atvieglo darbu.

Iešu klāt tieši pirms nākamā nektāra vilņa. Tās bites būs mierīgas, pilnas un pārsvarā stropā. Ap diviem naktī viņas jau būs iekšā—klusas. Viens dūmu vilnis, un tās nečīkstēs, kamēr es visu saspiedīšu un sakrašu.

Mašīna ir gatava. Vienkārša, bez numura. Ir siksnas, plīvurs, kūpinātājs, cimdi, knaibles. GPS traucētājs arī—ja nu Mapats pēkšņi kļuva gudrāks, es vienalga esmu viņam divus soļus priekšā. Desmit minūtes uz vienu stropu, ne vairāk. Paņemšu trīs. Un pazudīšu.

Pārvietošu viņas drošā vietā, kur neviens nejautās. Ļaušu pierast. Tad sadalīšu stiprākās kolonijas un pārdošu kā nelielas saimes. Ja viņš sāks sūdzēties, lai mēģina pierādīt. Tāds pats čīkstulis kā visi citi forumos.

Smieklīgākais—man pat nav svarīgs tas medus. Es tikai gribu, lai viņš sajūt, kā ir zaudēt kaut ko dzīvu. Kaut ko, kas dūc, kad to aiztiec. Kaut ko, kas bija svarīgs.

Lai viņš skatās uz tukšajiem stropiem piektdienā.