Mūsu mājai pretim ir vecs sieviešu cietums, kuru nošķir koki un džungļi, kuros dzīvo lapsas, vāveres un baloži. Jau kopš rudens viņu lēnām jauc nost un demolē, milzīgas mašīnas. Tam vajadzētu traucēt un kaitināt, but I love it so much. Demolishing something so depressing is almost archetypical. Katru dienu gāž sienas, plēš metālu un dzeļamdrātis - daile.
Vienīgā skāde ir par lapsām. Vakar mašīnas pieķērās cietuma augstās ķieģeļu sienas jaukšanai, kam šaipusē ir lapsu Avatars, un nabaga lapsas ai kā raudāja. Divas bija nostājušās viena otrai pretī, kaut ko runāja un tad raudāja.. trešā stāvēja nostatāk un raudāja. Viņas tur drošivien paaudzēm ir dzīvojušas dekādēm, jo mūsu rajonā ir daudz lapsu pa naktīm un tie ir vienīgie tuvējie džungļi.
Un baloži.. baloži tur taču ir ierīkojuši sev komunaļņiku cietuma augstākās ēkas augšējā stāvā, kur vienas durvis bija izņemtas. Viņi tur augām dienām lidinās cauri, tup, peldās, ūjinās.
- Post a comment