Lai arī man sāp plecs un pēdējās dienas ir piemeklējis genneral ennui and tedium, I simply cannot begin to express how marvelous it feels pamosties pavasara rītiņā.

Pasaule ir tik maiga un nevainīga, ka tev šķiet, ka tu arī tāds vari atkal būt. Vai gan tu nevari būt tik pat daiļš un smaržīgs, kā pavedinošais lillā ceriņkrūms, ar tūkstoš perfektām ziedlapiņām mazajiem prieciņiem? Jā, tu vari! Un tik lekns un spīdīgs kā jaunā zālīte? Arī! un tik dzīvelīgs un ņiprs, kā visas pasaules pavasara koku lapiņas? Nu jā! Tu vari vēl tāds būt un būsi vēl, jo arī esi pavasara bērns, lavandu lauk.

Eh, vienīgais, ko es varu darīt, ir turpināt iet ārā uz to visu skatīties, līdz daili un dziesmu nomainīs, ikvasaras karstuma vilnis un sausums.