I had a weird thing.

Parasti, kad domas atkal vēršas uz visu nestabilo un bēdīgo dzīvē, tad arī tur viņas atduras un bezdibenis atkal blenž. Bet pēdējā laikā, tā vietā, man sanāk raudiens un tad pateicības uzplūdi Dieviņam par to visu, kas ir dots un labs un cerīgs.

Kāpēc cilvēkiem ir tik cieti un truli paurīši? Ne jau par velti Dievs dod lietas, bet gan tāpēc, lai mēs uz tām skatītos un no tām mācītos un ar tām darbotos, tāpēc ka tās ir labas. Kāpēc cilvēki bāž savus cietos paurīšus kaut kādos trulo plūstošo fantāziju akaču smiltīs? Tīrā nepateicība, tīrais kārdinātājs. Šeit un tagad, šeit un tagad, papiņ. Arvien ceļš ir pārbagāts ar dimantiem un rubīniem, debesmannu un enģeļiem.

Dzīve ir laba.