You are free to do what we tell you! - Asaru lāsīte iemirdzējas uz Ļizavetas Prokofjevnas vaiga.

Ipolits apstājās gluži pārsteigts, pacēla roku, bailīgi pastiepa to un pieskārās šai asaru lāsītei. Viņš pasmaidīja bērnišķīgu smaidu.
"Es... jūs..." viņš uzsāka priecīgi, "jūs nezināt, kā es jūs... man viņš tik sajūsmināts vienmēr par jums stāstīja, lūk, viņš, Koļa... viņa sajūsmu es mīlu. Es neesmu viņu samaitājis! Es tikai viņu vien atstāju... es visus gribēju atstāt, visus, - bet no viņiem nebija neviena, nebija neviena... Es gribēju darboties, man bija tiesības... Ak, cik daudz es gribēju! Neko es tagad vairs negribu, neko nevēlos gribēt, es sev tā nosolījos, ka vairs neko negribēšu; lai, lai bez manis meklē patiesību! Jā, daba izsmej! Kādēļ tā," viņš pēkšņi ar dedzību uztvēra, "kādēļ tā rada visaugstākās būtnes tādēļ vien, lai vēlāk pasmietos par tām? Daba taču izdarījusi tā, ka vienīgā būtne, ko atzinuši virs zemes par pilnību... daba tai arī uzdevusi pasacīt to, par ko izliets tik daudz asiņu, un, ja tās izlītu visas uzreiz, tad cilvēki laikam gan aizrītos ar tām! Ak, cik labi, ka es mirstu! Es arī droši vien pateiktu kādus briesmīgus melus, daba būtu tā iekārtojusi... Es neesmu samaitājis nevienu... Es gribēju dzīvot visu cilvēku laimei, lai atklātu un lai sludinātu patiesību... Es raudzījos pa logu Meijera sienā un domāju tikai stundas ceturksni runāt un visus, visus pārliecināt, bet reizi dzīvē esmu saticies... ar jums, ja ne ar cilvēkiem. Un kas nu iznācis? Nekas! Iznācis, ka jūs mani nicināt. Tātad neesmu vajadzīgs, tātad esmu muļķis, tātad laiks iet! Un nekādas piemiņas neesmu pratis atstāt! Ne skaņas, ne pēdas, neviena darba, neesmu sludinājis nekādu pārliecību!... Nesmejieties par muļķi! Aizmirstiet! Aizmirstiet! Aizmirstiet visu... aizmirstiet, lūdzu, neesiet tik nežēlīgi! Vai jūs zināt, ja nebūtu gadījies šis dilonis, es pats sev padarītu galu..."
Viņš laikam vēl daudz ko gribēja sacīt, bet neizteica, iekrita atzveltnī, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs bērns.

/ Dostojevska "Idiots" /