citi raksta

Vakardiena bija dīvaina...manējam sagribējās čipšveidīgos, kurus var dabūt tikai babaju veikalos. Tur mūs noķēra avīze un nu čekošu to katru dienu līdz mūsu interviju publicēs xD
Ar garšvielām un aziātu un lietuviešu labumiem pilnām somām izdomājām izmest līkumu uz bāru pa aliņam, kas kkādā veidā transformējās ar nonākšanu vīna bārā. Gadu atpakaļ tur bijām uz 1. oficiālo randiņu un viņam bija atlaides, jo čoms. Vakar baudījām vīnus ar manu atlaidi, jo 'māsas' uzņēmums vienam no restorāniem, kur piestrādāju.

Šon sapratu par ko man bija sajūta, ka vakardienas datums kko nozīmēja. Precīzi 9 gadi kā vairs nedzīvoju Latvijā.

Otrā nedēļa pusē programmēšanas kursos. Pagaidām viss liekas fantastiski. Struktūra un pasniedzēji ļoti sakarīgi! ^^
Zinu, ka jautrība tikai sāksies, bet prieks par to, ka man kā totālam noob viss pielect diezgan ātri....pagaidām xD

Bet posts vairāk par to, ka klapēšana sev uz pleca par to, ka sekoju intuīcijai un izvēlējos šodien attālināti piedalīties. Mazliet pat nereāli, cik izteikta bija tā sajūta.
Dažas dienas atpakaļ ne tā gulēju un dabūju stīvu kaklu un ne masāžas ne kas palīdzēja. Kkādu stundu atpakaļ pizdjets iestājās un atcerējos, ka pastāv sildošie krēmi un devos uz aptieku.
...un tgd nākamā problēma, par daudz uzsmērēju un sāka dedzināt un viss sarkans, ka nācās berzt ārā, bet hey stīvums samazinājās.