12/18/11 11:36 pm
Nu ko, rīt atkal jāsāk jauna dzīve.
skatos pa to milzīgo istabas logu un nezinu, ko es gribu. ir tik daudz iespēju - kā un ko. Kā sevi veidot, ko paturēt ko atmest, bet, kas no tā visa, kas šobrīd ir, patiešām ir svarīgs un kas nē.
Stulbi muļķīgas pārdomas par stulbi muļķīgiem globāliem garīgās cilvēka dzīves jautājumiem.
Šodien RKĢ redzēju Aldi. To, kurš precēs manu klasesbiedreni. Man prieks par viņiem, un vienmēr, par to domājot, sejā iesitās neliels slēpts smaids.
Bet, ja tā padomā, es gan negribētu tagad precēties. No vienas puses būtu jau baigi skaisti un tā, BET. Kaut vai padomājot par to cik ātri man apnīk cilvēki [cik ātri es apnīku viņiem(?)Nezinu, neesmu pētījusi. parasti sanāk otrādi.] VAI to, ka realitāte ir realitāte, nekas skaists tur nesanāk. Domājams, ka savu nervu čakarēšanu es varu atlikt vēl uz, mazākais, pāris gadiem. Jo ja godīgi - "kam tas ir izdevīgi?" un ko tas man dos? Nu, galvenais - kamēr es nevaru atbildēt uz šo jautājumu - ir zināms, ka vēl nav laiks. Kad man būs reāla atbilde, tad varēs sāk domāt. Bet par viņiem ir prieks. Būtu jauki pabūt kādās kāzās.
Starp citu kaut kad tuvākā laikā došos uz krustmātes kāzām. Viņa kopā ar savu trīsgadīgo meitu atradusi sev over - fifty zviedru, kaut gan viņai pašai tikai mazliet pēc 30, bet mīlestība [vai varbūt aprēķins(lai gan tā nešķiet)] ir dīvaina padarīšana.
Lai nu kā, domāju par smukām kāzām, un novēlu veiksmīgu dzīvi jaunajiem pāriem!
Nezinu, kādēļ par to visu te rakstu, bet kāpēc nē.
Un atkal es skatos pa savu lielo logu. un Jaunais gads. Nekur nebraukšu palikšu mājās. Visi brauks pie manis! *pasmaida* Nezinu gan kā būs. Kas būs, kas nebūs, bet patiesībā man *lote es zinu, ka tu lasi manas domas un zini, ko es te tikko grasījos rakstīt!!!* .. K hm. Nu ja.
Tātad te tāds muldamgabals ir sanācis.
sick