| 3/22/23 08:59 pm - ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) tikko_pamodos - perfekts taimings un dzīves rēbusi
Tas notika lēnām, bet nenovēršami. Mans ideālisms un ticība labajam dila ar pārsteidzošu precizitāti, o santa simplicitas, cik ilgi tu vēl ticēsi labajam cilvēkos, pie sevis domāju. Cik bieži tev vēl nāksies uzklausīt, piedot, saprast un palīdzēt. Aizmirsti, nekas no tā nenāk atpakaļ, labais tavā dzīvē ir vien izdevīgumā maskēts egoisms. Cilvēki, kuriem savas dzīves laikā esmu uzticējusies, mani tik bieži ir izmantojuši savu interešu vārdā. Šīs neskaitāmās draudzības, mīlestības, pat ģimenes saites un priekšstati par mūsu sabiedrību, tajā visā bijis tik viegli sapinķerēties un acumirklī nesaprast, ka krietni labāk būtu bijis neuzklausīt, nepiedot, nesaprast un neatsaukties. Pasaule tādēļ vien nepārstātu griezties. Tanī rītā es saprastu, ka tā vairs nespēju turpināt. Uzrakstīju atlūgumu no darba, lauzu īres līgumu, pārtraucu tā brīža romantiskās attiecības un pieņēmu lēmumu izmest no savas dzīves visu lieko, visu, kas lika man justies nelaimīgai. Visu, ko uztvēru, kā savas labsirdības un naivuma radītās kļūdas. Draugus, kuri vērsās pie manis tikai viņu lietainajās dienās. Šī pasaule ir nežēlīga savā vienaldzībā un nepiepildītās ilgas rada vien nebeidzamas ciešanas. Es sev uzdevu vienus un tos pašus jautājumus, iestrēgusī plate atkal un atkal, bet no tā nebija nekāda labuma, pārāk daudz fona trokšņa ikdienā. Vēlme pēc tā, lai ir skaisti un labi visiem, ir slidens akmens, ideāli piemērots tam, lai paslīdētu un pārsistu sev pieri. Domāju par to, kā būt kailai, absolūtā brīvībā no ieņemamajiem amatiem, sociālajām lomām, no citu uzspiestajiem priekšstatiem un garlaicības par notiekošo. Izdzēsu visus kontaktus no telefona, likvidēju sociālo tīklu profilus un vienatnē devos divu nedēļu garā ceļojumā. Nekad vēl savā dzīvē tā neesmu baidījusies. Siltums un šķietamā stabilitāte īdēja prātā, ja nu tu kļūdies, ja nu tu paliec bez nekā, ar ko tu tagad būsi kopā, kas būs tava cilts, ko tu vispār darīsi, kas tu esi, kas, kassss, mazas, indīgas domiņas maisījās pa galvu un gaisā klejoja manu telefonu nesasniegušas ziņas no Latvijas, par kurām tobrīd vēl neko nenojautu, jo eksistē vēl uz šīs planētas cilvēku mazskartas vietas. Bija tik viegli elpot, pirmo reizi es fiziski sajutu, ka atkal esmu brīva un sev, pat ja tobrīd vēl ar sūrstošu neziņu par nākotni. Līdz šai dienai esmu pateicīga par savu intuīciju un apstākļu sakritību, kura pasargāja mani no attālinātās strādāšanas, Rīgas un vīrieša, kurš, baby fever skarts, vēlējās, lai radu viņam bērnus. Lobīju nost vienu virskārtu pēc otras, daba un atrašanās kustībā bija vienīgais glābiņš. Dažas dienas pēc manas atgriešanās sākās pilnais lokdauns.
|