| 9:49a |
---
"Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi".
Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli. |