| 9:51a |
---
Nastavševa "Trīs māsas". Ļoti patika. Visu neaprakstīsi, bet dažas atziņas, kas nāk pirmās prātā, te atstāšu.
Kā tas nevienam bez V.N. vēl nebija ienācis prātā (vai arī bija, bet neesmu redzējis...) – ja tehnoliģiju attīstība ir radījusi iespēju izrādēs izmantot mikrofonus, tad beidzot var uztaisīt izrādi, kur visu laiku čukst! Tas taču ir tik iespaidīgi un simboliski!
Bernis, ko tādu producējot, laikam sajūtas kā kaut kāds 18. gadsimta Vīnes magnāts, kam pašam pieder liela celtne, kur izrādīt uzdevumus. Iedomājaties, cik viņš lepnis būtu, ja vēl banku nebūtu atņēmuši...
Tā vēlme izlausties no provinces, "tikt uz Maskavu", brīnišķīgi rezonē ar to, kur visa pasaule pēdējos gadus 20-30 ir nonākusi. Un tāpēc arī Nastavševs to iestudē. Varbūt maldīgi, bet nolasīju, ka pat ik cēlienu noslēdzošā dziesma tiek izpildīta sintīpopa žanrā tāpēc, ka tā bija pēdējā melodiskā mūzika pasaules vēsturē. |